Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Drošības meklējumos

Drošības meklējumos

Drošības meklējumos

”20. gadsimta beigas nav iezīmējušas galu asinsizliešanai un vajāšanai, kuras dēļ cilvēki ir spiesti doties bēgļu gaitās. Desmitiem miljonu cilvēku jauno gadu tūkstoti ir sagaidījuši bēgļu nometnēs vai citās pagaidu patvēruma vietās, baidīdamies, ka viņus nogalinās, ja viņi uzdrošināsies atgriezties savā valstī.” (Bils Freliks; ASV Bēgļu komiteja.)

DŽEIKOBAM bija sapnis — viņš sapņoja par vietu, kur cilvēki dzīvotu mierā, kur nekristu šāviņi, netraucēti varētu ganīties viņa ģimenes kazas un kur viņš varētu iet skolā.

Ļaudis viņa ciematā stāstīja, ka tāda vieta patiešām esot, tikai ļoti tālu. Tēvs Džeikobam sacīja, ka ceļš uz turieni ir pārāk bīstams, jo daži pa ceļam ir nomiruši aiz slāpēm vai bada. Taču, kad kaimiņiene, kuras vīrs bija nogalināts, ar abiem bērniem devās ceļā, Džeikobs izlēma, ka viņš tomēr bēgs projām, viens pats.

Džeikobs nepaņēma līdzi ne pārtiku, ne apģērbu, un pirmajā dienā viņš tikai skrēja un skrēja. Ceļš uz drošo vietu bija kā nosēts ar līķiem. Otrajā dienā Džeikobs satika kādu sievieti no dzimtā ciema, kura zēnam piedāvāja pievienoties viņai un viņas ceļabiedriem. Viņi gāja dienām ilgi, ejot garām pamestiem ciemiem. Reiz bija jāšķērso mīnēts lauks, kur viens no viņiem uzkāpa uz mīnas un gāja bojā. Ceļinieku vienīgā iztika bija augu lapas.

Pēc desmit dienām ļaudis sāka mirt no bada un pārguruma. Neilgi pēc tam sākās bombardēšana. Tomēr Džeikobam galu galā izdevās šķērsot robežu, un zēns nonāca bēgļu nometnē. Patlaban viņš iet skolā, un viņam vairs nav bail no lidmašīnu rūkoņas, jo visas lidmašīnas, ko zēns redz tagad, ved nevis bumbas, bet pārtiku. Taču puisēns ilgojas pēc ģimenes, un viņš gribētu atgriezties mājās.

Visā pasaulē ir miljoniem šādu ”Džeikobu”. Daudzus no viņiem ir psiholoģiski traumējis karš, viņi cieš badu un slāpes. Tikai daži zina, kas ir normāla ģimenes dzīve, un daudzi nekad neatgriezīsies savās mājās. Tie ir nabadzīgākie no pasaules trūcīgajiem.

ANO Komisariāts bēgļu jautājumos nabadzīgos patvēruma meklētājus iedala divās kategorijās. Pirmajā iekļauj bēgļus, kuri ir pametuši savu zemi un kuru bēgšanas iemesls ir labi pamatotas bailes no vajāšanas vai vardarbības. Otrajā grupā ietilpst personas, kas tāpat ir bijušas spiestas atstāt savu dzīvesvietu kara vai citu briesmu dēļ, tomēr šīs personas joprojām atrodas savā valstī. *

Nav precīzu datu par to, cik daudz visā pasaulē ir bēgļu, kas cīnās par izdzīvošanu, mitinādamies stihiski izveidotās bēgļu nometnēs vai bezcerīgi klīzdami no vienas vietas uz otru drošības meklējumos. Pēc dažu avotu ziņām, šis skaits varētu būt ap 40 miljoniem, un puse no bēgļiem ir bērni. Kāpēc šie cilvēki ir kļuvuši par bēgļiem?

Mūslaiku problēma

Bēgļu problēma pasaules sabiedrības uzmanību īpaši piesaistīja Pirmā pasaules kara beigās. Toreiz sabruka veselas impērijas, tika vajātas etniskās minoritātes un miljoniem eiropiešu meklēja patvērumu citās valstīs. Otrais pasaules karš, kas nodarīja daudz smagāku postu nekā pirmais, lika vēl lielākam cilvēku skaitam pamest savas mājas. Pēc 1945. gada vairs nav notikuši tik plaša mēroga kari, taču civiliedzīvotāji bruņotajos konfliktos cieš tikpat lielā mērā kā agrāk.

”Lai gan karu dēļ vienmēr kāda daļa civiliedzīvotāju ir pametuši savas mājas, tomēr tikai divdesmitajā gadsimtā starptautiskie konflikti ir ietekmējuši visus tajos iesaistīto valstu iedzīvotājus,” savā 1993. gadā izdotajā grāmatā par bēgļu jautājumiem raksta Gils Lešers (Beyond Charity — International Cooperation and the Global Refugee Crisis). ”Tā kā karadarbībā vairs netiek šķirti karotāji un mierīgie iedzīvotāji, rodas milzīgas bēgļu straumes — ļaudis, kas nevēlas kļūt par vardarbības upuriem.”

Turklāt daudzi no mūsdienu bruņotajiem konfliktiem ir pilsoņu kari, kuros iet bojā ne tikai karot spējīgi vīrieši, bet arī sievietes un bērni. Dziļi iesakņojušās etniskās un reliģiskās nesaskaņas šos konfliktus tikai uzkurina, un daži no tiem šķiet nebeidzami. Piemēram, kādā Āfrikas valstī, kur pašreizējā pilsoņu kara fāze ilgst jau 18 gadus, četri miljoni cilvēku ir bijuši spiesti pamest savas mājas, bet simtiem tūkstošu ir aizbēguši no valsts.

Vienīgais, ko ilgstoša kara novārdzinātie civiliedzīvotāji var pasākt, lai izvairītos no vardarbības, ir atstāt dzimto pusi. ”Bēgļi pamet savu zemi un meklē patvērumu citā valstī nevis tāpēc, ka meklētu personisko labumu, bet gan absolūtas nepieciešamības spiesti,” teikts grāmatā Bēgļu stāvoklis pasaulē 1997./98. gadā (angļu val.). Taču patlaban ieceļot citās valstīs vairs nav tik viegli kā agrāk.

20. gadsimta 90. gados to cilvēku skaits, kas bija aizbēguši no savas valsts, visā pasaulē saruka no aptuveni 17 miljoniem līdz 14 miljoniem. Taču tā ir tikai šķietama stāvokļa uzlabošanās. Tiek lēsts, ka tajos pašos gados bēgļu skaits, kas ir pametuši savas mājas, bet nav varējuši izbraukt no savas valsts, ir pieaudzis, pēc aptuveniem aprēķiniem, līdz 25—30 miljoniem. Kāpēc tā notiek?

Vairāku iemeslu dēļ tagad ir kļuvis grūtāk iegūt oficiālu bēgļa statusu. Valstis vilcinās uzņemt bēgļus vai nu tāpēc, ka nespēj tikt galā ar ieceļotāju straumēm, vai arī tāpēc, ka pamatoti raizējas par savu politisko un ekonomisko stabilitāti, ko varētu izjaukt lielais bēgļu skaits. Taču reizēm nelaimīgajiem civiliedzīvotājiem pietrūkst spēka, pārtikas vai naudas, lai veiktu garo ceļu līdz robežai. Viņiem atliek tikai meklēt drošāku vietu turpat savā valstī.

Imigrantu pieaugums

Pasaulē ir miljoniem bēgļu, bet ir arī miljoniem citu trūcīgu cilvēku, kam pārcelšanās uz valsti ar augstāku dzīves līmeni šķiet vienīgais veids, kā uzlabot savus apstākļus.

2001. gada 17. februārī pie Francijas krastiem uzskrēja uz sēkļa vecs, sarūsējis kravas kuģis. Tas bija vedis nepilnu tūkstoti vīriešu, sieviešu un bērnu, kas gandrīz nedēļu bija pavadījuši jūrā bez pārtikas. Par katru personu bija samaksāts apmēram 2000 dolāru, un emigranti bija devušies bīstamajā braucienā, pat nezinot, uz kuru valsti dodas. Drīz pēc kuģa uzsēšanās uz sēkļa kapteinis un apkalpes locekļi nozuda, bet pārbiedētie pasažieri, par laimi, tika izglābti, un Francijas valdība apsolīja izskatīt to lūgumus pēc patvēruma. Līdzīgos ceļojumos katru gadu dodas miljoniem cilvēku.

Lielākā daļa ir ar mieru izturēt jebkādas grūtības un paciest neziņu. Ar lielām pūlēm viņi dabū naudu ceļam, jo dzimtajā zemē nabadzības, vardarbības, diskriminācijas vai represīva režīma dēļ dzīve šķiet bezcerīga (reizēm iemesls ir visi četri faktori kopā).

Diezgan daudzi, mēģinādami atrast labāku dzīvi, ceļā iet bojā. Pēdējos desmit gados apmēram trīsarpus tūkstoši imigrantu ir noslīkuši vai pazuduši Gibraltāra šaurumā, cenzdamies no Āfrikas nokļūt Spānijā. 2000. gadā 58 ķīnieši nosmaka kādā kravas automašīnā, kas no Beļģijas devās uz Angliju. Daudz vairāk šādu bēgļu mirst aiz slāpēm Sahārā, kad sagrabējušās, pārāk smagi piekrautās automašīnas tuksneša vidū salūst.

Tomēr, par spīti briesmām, pasaulē aizvien vairāk cilvēku ekonomisku motīvu dēļ emigrē no savām valstīm. Katru gadu Eiropā nelegāli ieceļo apmēram pusmiljons cilvēku, bet Amerikas Savienotajās Valstīs — 300 000. 1993. gadā, pēc ANO Iedzīvotāju fonda aprēķiniem, visā pasaulē bija 100 miljoni imigrantu, no kuriem vairāk nekā trešā daļa bija apmetusies Eiropā un ASV. Kopš tā laika viņu skaits, bez šaubām, ir ievērojami pieaudzis.

Daudzi no šiem imigrantiem tā arī nekad neatrod meklēto drošību, un tikai nedaudzi bēgļi gūst drošu un pastāvīgu patvērumu. Ļoti bieži ir tā, ka vienu problēmu vietā nāk citas. Nākamajā rakstā dažas no tām ir aplūkotas sīkāk un ir analizēti to cēloņi.

[Zemsvītras piezīme]

^ 8. rk. Šajos rakstos nebūs runa par tiem 90 līdz 100 miljoniem cilvēku, kam dažādu valstu valdības ir likušas pārcelties valsts īstenotu projektu ietvaros, piemēram, saistībā ar aizsprosta būvi, raktuvju ierīkošanu, kā arī mežkopības vai lauksaimniecības projektiem.