Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

INTERVIJA | MASIMO TISTARELLI

Robotikas inženieris stāsta, kāpēc viņš tic Dievam

Robotikas inženieris stāsta, kāpēc viņš tic Dievam

Masimo Tistarelli ir Sasāri universitātes (Itālija) profesors. Viņš ir trīs starptautisku zinātnisku žurnālu redakcijas kolēģiju loceklis un vairāk nekā simt zinātnisku darbu līdzautors. Viņš pētī, kā cilvēki pazīst sejas un dara kaut ko šķietami tik vienkāršu kā noķer bumbu, un, balstoties uz šiem pētījumiem, viņš projektē robotu redzes sistēmas, kas imitē cilvēku redzes sistēmas funkcijas. Atmostieties! viņam vaicāja par viņa darbu un ticību.

Vai jūs audzināja reliģiskā garā?

Mani vecāki bija katoļi, bet viņi neapmeklēja baznīcu. Jaunībā es sliecos uz ateisma pusi. Man tika mācīts, ka dzīvība ir cēlusies evolūcijas ceļā, un es to uzskatīju par neapstrīdamu faktu. Tomēr man likās, ka pastāv kāds augstāks spēks, kaut arī es neticēju, ka eksistē Radītājs kā persona. Lai noskaidrotu, kas ir šis spēks, es iedziļinājos budisma, hinduisma un daoisma mācībās, taču neguvu atbildes uz saviem jautājumiem.

Kā jums radās interese par zinātni?

Jau bērnībā mani interesēja dažādi mehānismi. Es mēdzu izjaukt savas elektriskās rotaļlietas un tad atkal tās salikt kopā. Mans tēvs bija telekomunikāciju tehniķis, un es apbēru viņu ar jautājumiem par to, kā darbojas radio un telefons.

Pastāstiet, kā jūs kļuvāt par zinātnieku!

Es studēju elektroniku Dženovas universitātē un ieguvu doktora grādu datorzinātnēs un robotikā. Es specializējos cilvēka redzes sistēmas izpētē un līdzīgu sistēmu izstrādē robotiem.

Kāpēc jūsu uzmanību piesaistīja cilvēka redzes sistēma?

Tā ir neticami sarežģīta sistēma, kas sevī ietver ne tikai acis, bet arī mehānismus, kas palīdz saprast to, ko mēs redzam. Piemēram, padomājiet, kas notiek, kad jūs ķerat bumbu. Kad jūs skrienat pēc bumbas, jūsu acs lēca fokusē bumbas attēlu uz tīklenes. Šis attēls pārvietojas pa tīkleni atkarībā no bumbas un acu kustības. Parasti jūs koncentrējat skatienu uz bumbu. Tās attēls uz tīklenes kļūst nekustīgs, bet fona attēls ”kustas”.

Vienlaikus redzes sistēma nosaka bumbas lidojuma ātrumu un trajektoriju. Apbrīnojami ir tas, ka šī aprēķināšana sākas jau pašā tīklenē, kamēr acis seko līdzi bumbas kustībai attiecībā pret apkārtējiem objektiem. Pēc tam signāli no tīklenes pa redzes nervu tiek nosūtīti uz smadzenēm, kas apstrādā tālāk informāciju un liek jums tvert bumbu. Viss šis process ir ārkārtīgi komplicēts.

Kas jūs pārliecināja par Radītāja eksistenci?

1990. gadā es dažus mēnešus pavadīju Dublinā, kur veicu pētījumus Trīsvienības koledžā. Kad mēs ar Barbaru, manu sievu, braucām no Īrijas mājup, mēs spriedām par mūsu bērnu nākotni. Mēs arī nolēmām apciemot manu māsu, kas ir Jehovas lieciniece. Māsa man iedeva Jehovas liecinieku izdoto grāmatu Dzīvība — kā tā ir radusies? Evolūcijas vai radīšanas ceļā?. Mani iespaidoja tas, cik rūpīgi pētījumi bija veikti, gatavojot šo grāmatu. Es pēkšņi sapratu, ka biju pieņēmis evolūcijas teoriju, nemaz nepārbaudījis visus faktus. Piemēram, es biju domājis, ka fosilijas pilnībā apstiprina evolūciju. Taču patiesībā tā nav. Jo vairāk es pētīju evolūcijas teoriju, jo vairāk pārliecinājos, ka tai nav zinātniska pamata.

Es sāku domāt par savu darbu ar robotiem. Kas ir radījis mehānismus, ko es cenšos atdarināt?

Tad es sāku domāt par savu darbu ar robotiem. Kas ir radījis mehānismus, ko es cenšos atdarināt? Es nekad nespēšu izveidot tādu robotu, kas varētu noķert bumbu tāpat kā cilvēks. Robotu var ieprogrammēt, lai tas noķertu bumbu, bet tikai precīzi kontrolētos apstākļos. Robots nevarēs to izdarīt tādos apstākļos, kādi nav paredzēti programmā. Mūsu spēja mācīties ir nesalīdzināmi lielāka nekā robotiem, bet pat robotus kāds ir konstruējis. Šis ir tikai viens no daudziem faktiem, kas man lika secināt, ka pastāv Radītājs.

Kāpēc jūs kļuvāt par Jehovas liecinieku?

Daļēji tāpēc, ka mums ar Barbaru patika Jehovas liecinieku rūpīgā pieeja jautājumu pētīšanai. Mani īpaši iespaidoja tas, cik pamatīgi tiek izpētīta informācija, kas tiek iekļauta Jehovas liecinieku literatūrā. Tas piesaista tādus cilvēkus kā mani, kam patīk iedziļināties detaļās. Mani ļoti ieinteresēja daudzie Bībeles pravietojumi. Tos studējot, es pārliecinājos, ka Bībele patiešām ir grāmata no Dieva. 1992. gadā mēs ar Barbaru kristījāmies un kļuvām par Jehovas lieciniekiem.

Vai akadēmiskās studijas nevājināja jūsu ticību?

Tieši pretēji — tās stiprināja manu ticību. Padomājiet kaut vai par to, kā mēs pazīstam sejas. Zīdainis spēj atšķirt sejas jau dažas stundas pēc dzimšanas. Mēs uzreiz varam pazīt mums zināmu cilvēku, pat ja viņš atrodas pūlī. Mēs pat varam noteikt viņa emocionālo stāvokli. Bet mēs nemaz neapzināmies, ka tas ir saistīts ar milzīga informācijas daudzuma apstrādi, turklāt neaptveramā ātrumā.

Es esmu absolūti pārliecināts, ka mūsu redzes sistēma ir vērtīga Dieva Jehovas dāvana. Viņa dāvanas, pie kurām pieder arī Bībele, mani mudina pateikties viņam un stāstīt par viņu citiem. Dievam ir tiesības saņemt godu par visu, ko viņš ir radījis.