BĪBELES laikos pārvaldnieks pārraudzīja cita cilvēka īpašumu.

Kad Jāzeps, patriarha Jēkaba dēls, bija vergs Ēģiptē, viņš kļuva par sava saimnieka mājas pārvaldnieku. Bībelē teikts, ka viņa kungs ēģiptietis ”uzticēja visu, kas tam bija, Jāzepa rokām”. (1. Moz. 39:2—6.) Vēlāk, kad Jāzeps pats bija kļuvis par ietekmīgu valdnieku Ēģiptē, arī viņš iecēla pārvaldnieku savam namam. (1. Moz. 44:4.)

Jēzus dienās zemes īpašnieki bieži vien dzīvoja pilsētās, tālu no savām saimniecībām. Tāpēc viņi iecēla pārvaldniekus, lai tie pārraudzītu darbus, ko veica strādnieki, kuri bija nolīgti strādāt viņu īpašumos.

Kas varēja tikt iecelts par pārvaldnieku? Pirmā gadsimta romiešu rakstnieks Kolumella ieteica par pārvaldnieku iecelt kalpu, kurš ”ir bijis darbā pārbaudīts”. Tam bija jābūt cilvēkam ar ”tādām īpašībām, kas viņam ļautu īstenot varu bez paviršības un cietsirdības”. Viņš piebilda: ”Pāri visam, kas no viņa būtu jāprasa, — viņš nedrīkst uzskatīt, ka zina to, ko patiesībā nezina, un viņam vienmēr vajadzētu būt gatavam mācīties.”

Reizēm Bībelē pārvaldnieki ir minēti saistībā ar uzdevumiem, kas tiek veikti kristiešu draudzē. Piemēram, apustulis Pēteris savus ticības biedrus mudināja izmantot spējas, ko viņiem ir dāvājis Dievs, lai ”kalpotu cits citam” un būtu krietni Dieva augstsirdīgās labestības pārvaldnieki. (1. Pēt. 4:10.)

Jēzus runāja par pārvaldnieku līdzībā, ko var lasīt Lūkas 16:1—8. Turklāt pravietojumā par savas klātbūtnes zīmi Jēzus saviem sekotājiem darīja zināmu, ka viņš iecels ”uzticamo un gudro kalpu” jeb ”uzticamo un gudro pārvaldnieku”. Šī kalpa galvenais uzdevums ir beigu laikā pastāvīgi gādāt garīgo uzturu Kristus sekotājiem. (Mat. 24:45—47; Lūk. 12:42.) Mēs esam pateicīgi, ka varam būt starp tiem, kas saņem ticību stiprinošās publikācijas, kuras uzticamais un gudrais pārvaldnieks sagādā cilvēkiem visā pasaulē.