1949. gadā mans tēvs, meklēdams darbu kalnrūpniecības un enerģētikas nozarē, bija emigrējis no Vācijas uz Austrāliju. Viņš apmetās uz dzīvi lauku apvidū Viktorijas štatā. Tur viņš apprecējās, un 1953. gadā piedzimu es.

Dažus gadus vēlāk Jehovas liecinieki manai mātei sāka mācīt Bībeli, un Bībeles mācības ir daļa no manām agrīnajām bērnības atmiņām. Taču mans tēvs necieta nevienu reliģiju. Viņš kļuva agresīvs un vardarbīgs, un māte sāka no viņa baidīties. Viņa slepenībā turpināja mācīties Bībeli un iemīlēja tās mācības. Kad tēva nebija mājās, viņa man un manai māsai stāstīja, ko bija uzzinājusi no Bībeles. Māte mums mācīja, ka nākotnē uz zemes tiks izveidota paradīze un ka mēs varam būt laimīgi, ja dzīvojam saskaņā ar Bībeles normām. (Psalms 37:10, 29; Jesajas 48:17.)

18 gadu vecumā, nevarēdams ilgāk paciest tēva vardarbīgo raksturu, es atstāju mājas. Kaut gan es ticēju tam, ko mamma man bija mācījusi no Bībeles, es neapzinājos tā vērtību un tāpēc nedzīvoju saskaņā ar to. Es sāku strādāt par elektriķi ogļraktuvēs. 20 gadu vecumā es apprecējos. Pēc trim gadiem mums piedzima meita, un es no jauna izvērtēju, kas manā dzīvē ir svarīgākais. Es zināju, ka Bībele var palīdzēt mūsu ģimenei, tāpēc es vērsos pie Jehovas lieciniekiem, un kāds no viņiem man sāka mācīt Bībeli. Bet mana sieva pret Jehovas lieciniekiem bija noskaņota ļoti negatīvi. Kad es gatavojos doties uz kādu no viņu sapulcēm, sieva man izteica ultimātu — vai nu es pārtraucu Bībeles nodarbības, vai arī atstāju ģimeni. Juzdamies bezspēcīgs, es piekāpos viņai un sarāvu saites ar Jehovas lieciniekiem. Vēlāk es nožēloju, ka nebiju darījis to, par ko zināju, ka tas ir pareizi.

Kādu dienu darbabiedri man parādīja pornogrāfiskus materiālus. Tie vienlaikus bija vilinoši un pretīgi, un pēc to skatīšanās mani mocīja vainas apziņa. Atceroties, ko es biju mācījies no Bībeles, es domāju, ka Dievs mani par to sodīs. Tomēr, jo biežāk es redzēju neķītrus attēlus, jo pieļāvīgāka kļuva mana attieksme pret pornogrāfiju. Ar laiku es kļuvu atkarīgs no tās.

 Turpmāko 20 gadu laikā es aizvien vairāk attālinājos no normām, kuras māte man bija centusies iemācīt. Mana izturēšanās atspoguļoja to, ko es uzņēmu savā prātā. Es runāju rupjības, un man patika piedauzīgi joki. Man izveidojās izkropļots viedoklis par seksu. Kaut gan es joprojām dzīvoju kopā ar sievu, man bija attiecības ar citām sievietēm. Kādu dienu, paraudzījies spogulī, es sapratu, ka sev nepatīku. Pašcieņas vietā es izjutu riebumu pret sevi.

Mana laulība izjuka, un mana dzīve bija nonākusi strupceļā. Es no visas sirds lūdzu Jehovu un pēc 20 gadu pārtraukuma atsāku mācīties Bībeli. Tajā laikā mans tēvs jau bija miris, bet māte bija kristījusies un kļuvusi par Jehovas liecinieci.

Manu dzīvesveidu no augstajām Bībeles normām šķīra bezdibenis. Taču es vēlējos iegūt iekšēju mieru, kāds apsolīts Bībelē. Es nolēmu pārstāt lietot lamuvārdus un kļūt savaldīgāks. Tāpat es apņēmos atmest savu amorālo dzīvesveidu, pārstāt spēlēt azartspēles un pārmērīgi dzert un vairs neapzagt darba devēju.

Sākumā mani darbabiedri nesaprata, kāpēc es vēlos tik krasi mainīties. Trīs gadus viņi pastāvīgi centās panākt, lai es atgriežos pie sava vecā dzīvesveida. Kad man gadījās, piemēram, uzliesmot dusmās vai pateikt kādu lamuvārdu, viņi triumfējoši teica: ”Ha! Vecais Džo ir atpakaļ!” Kā gan šie vārdi mani sāpināja! Man bieži bija sajūta, ka esmu cietis neveiksmi.

Mana darbavieta bija burtiski pārpludināta ar pornogrāfiju — gan elektroniskā, gan iespiestā formātā. Darbabiedri savos datoros regulāri sūtīja cits citam neķītrus attēlus, kā arī es to agrāk biju darījis. Es centos uzveikt savu atkarību, bet šķita, ka viņi ir apņēmušies panākt, lai man tas neizdotos. Es vērsos pēc atbalsta un uzmundrinājuma pie cilvēka, kas man mācīja Bībeli. Viņš pacietīgi uzklausīja visu, kas man bija uz sirds. Izmantojot konkrētus Bībeles pantus, viņš man parādīja, kā es varu nepadoties savai atkarībai, un mudināja mani neatlaidīgi lūgt palīdzību Jehovam. (Psalms 119:37.)

Kādu dienu es sasaucu kopā savus darbabiedrus. Kad viņi bija sanākuši, es aicināju, lai viņi diviem kolēģiem, kas bija atzinuši, ka ir alkoholiķi, iedod alu. Visi sāka skaļi protestēt: ”Ko tu dari! Šie cilvēki taču cīnās ar savu atkarību!” Es atbildēju: ”Jā, un es tāpat.” Kopš tās dienas viņi respektēja manu cīņu ar atkarību no pornogrāfijas un vairs nespieda mani atgriezties pie agrākā dzīvesveida.

Laika gaitā, izjūtot milzīgu Jehovas atbalstu, es uzveicu savu atkarību. 1999. gadā es kristījos un kļuvu par Jehovas liecinieku, būdams pateicīgs, ka man ir dota vēl viena iespēja dzīvot tīru un laimīgu dzīvi.

Tagad es saprotu, kāpēc Jehova ienīst to, ko es tik ilgi biju mīlējis. Būdams gādīgs Tēvs, viņš vēlējās mani pasargāt no posta, ko nodara pornogrāfija. Cik gan patiesi ir vārdi, kas lasāmi Salamana Pamācību grāmatā, 3. nodaļas 5. un 6. pantā! Tur ir teikts: ”Paļaujies uz to Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz savu prāta gudrību, bet domā uz to Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.” Bībeles normas ne tikai mūs pasargā, bet arī nodrošina sekmīgu dzīvi. (Psalms 1:1—3.)

Agrāk es bieži pats sev biju pretīgs, bet tagad es izjūtu pašcieņu un iekšēju mieru. Es dzīvoju tīri un jūtu, ka Jehova man ir piedevis un mani atbalsta. 2000. gadā es apprecējos ar Karolīnu, jauku kristieti, kas mīl Jehovu tikpat stipri kā es. Mūsu mājās valda miers un saskaņa. Mēs apzināmies, ka mums ir milzīgs gods piederēt pie tīras un mīlošas kristīgo brāļu saimes, kas aptver visu pasauli.