Olivetāns — franču Bībeles ”necilais, pazemīgais tulkotājs”

Bija 1540. gada 13. septembris. Varas iestādes pārmeklēja Kolēna Pelanka māju un slepenā istabā atrada aizdomīgus dokumentus, starp kuriem bija arī kāda liela grāmata. Tās otrajā lappusē bija lasāmi vārdi: ”P. Robērs Olivetāns, necilais, pazemīgais tulkotājs.” Šī grāmata bija valdiešu Bībele! Kolēnu Pelanku apcietināja, notiesāja par ķecerību un sadedzināja dzīvu.

TOLAIK Francijā, tāpat kā citviet Eiropā, katoļu baznīca vajāja protestantus un pūlējās iznīdēt viņu ”viltīgās” mācības. Gijoms Farels, dedzīgs reformators, bija apņēmies Francijā un citās zemēs, kur ļaudis runāja franču valodā, izplatīt ievērojamā protestantu reformācijas vadoņa Mārtiņa Lutera idejas. Farels, kas bija nācis no Dofinē provinces dienvidaustrumu Francijā, apzinājās, ka ideju cīņā iespiestajam vārdam ir milzu spēks. Lai sasniegtu savu mērķi, Farelam bija vajadzīgi pamfleti un traktāti, kā arī Bībeles. Bet kur ņemt līdzekļus to iespiešanai? Farelam radās doma, ka naudu varētu sagādāt valdieši, neatkarīga reliģiska grupa, kas dedzīgi sludināja un mācīja Bībeli.

Sinode Šanforānā

1532. gada septembra vidū valdiešu barbi (sludinātāji un draudzes gani) rīkoja sinodi Šanforānas ciemā netālu no Itālijas pilsētas Turīnas. Valdieši jau vairākus gadus uzturēja dialogu ar reformācijas līderiem, tāpēc Farels un daži citi tika uzaicināti uz sinodi. Valdieši vēlējās noskaidrot, vai viņu mācības saskan ar tām, ko sludina Luters un viņa sekotāji. *

Šanforānā Farela kvēlās runas atrada dzirdīgas ausis. Kad valdiešu barbi bija parādījuši savas vecās, ar roku rakstītās Bībeles viņu pašu dialektā, Farels viņus pārliecināja finansēt Bībeles iespiešanu franču valodā. Atšķirībā no Žaka Lefevra d’Etapla franču Bībeles (viņa tulkotā Jaunā Derība iznāca 1523. gadā), kas bija balstīta uz latīņu tekstu, šī jaunā Bībele, pēc Farela ieceres, bija jātulko no senebreju un grieķu valodas. Bet kurš varētu paveikt tādu uzdevumu?

Farelam bija padomā kāds vīrs, kuram šāds darbs būtu pa spēkam. Tas bija jauns skolotājs, kas bija dzimis Pikardijā Francijas ziemeļos. Jaunā cilvēka vārds bija Pjērs Robērs, bet viņš bija iesaukts par Olivetānu *. Olivetāns, Žana Kalvina radinieks, bija viens no agrīnajiem reformatoriem, visu cienīts un uzticams vīrs. Turklāt viņš Strasbūrā vairākus gadus cītīgi bija studējis Bībeles oriģinālvalodas.

Tāpat kā Farels un daudzi citi, Olivetāns no vajāšanām bija patvēries Šveicē. Draugi viņu lūdza uzņemties Bībeles tulkošanu. Olivetāns vairākkārt atteicās, tomēr beigās viņš piekāpās  neatlaidīgajiem lūgumiem un piekrita pārtulkot Bībeli ”franciski saskaņā ar senebreju un grieķu valodām”. Tikmēr valdieši sagādāja 500 no 800 zelta kronām, kas bija nepieciešamas grāmatas iespiešanai. Pēc tālaika mērauklas tā bija vesela bagātība.

Krauklis un lakstīgala

1534. gada sākumā Alpu kalnos Olivetāns vientulībā ķērās pie darba savu ”mēmo skolotāju”, grāmatu, ielenkumā. Olivetāna bibliotēku varētu apskaust jebkurš mūsdienu zinātnieks. Viņa rīcībā bija Bībeles sīriešu, grieķu un latīņu valodā, rabīnu komentāri, aramiešu gramatikas un liels skaits citu grāmatu. Galvenais, viņa bibliotēkā bija arī Bībeles senebreju teksts, kas neilgi pirms tam bija izdots Venēcijā.

Tulkodams par Jauno Derību dēvēto Bībeles daļu, Olivetāns balstījās uz Lefevra d’Etapla tulkojumu franču valodā, lai gan viņš daudz izmantoja arī nīderlandiešu zinātnieka Roterdamas Erasma sagatavoto grieķu tekstu. Olivetāna vārdu izvēle bieži vien bija vērsta uz to, lai mazinātu katoļu baznīcas ietekmi, piemēram, viņš deva priekšroku vārdam ”pārraugs”, nevis ”bīskaps” un rakstīja ”draudze”, nevis ”baznīca”.

Strādādams pie Bībeles daļas, ko parasti sauc par Veco Derību, Olivetāns bija apņēmies pēc iespējas precīzāk turēties pie senebreju teksta. Cildinādams senebreju valodas daiļskanību un smalkumu, viņš ar humoru rakstīja, ka mēģināt senebreju valodā formulētās domas izteikt franču valodā — tas ir kā ”mācīt maigajai lakstīgalai dziedāt aizsmakuša kraukļa dziesmu”.

Senebreju tekstā Olivetāns redzēja vairākus tūkstošus reižu tetragrammas formā lietotu Dieva vārdu. Viņš izlēma to tulkot ”Mūžīgais”, un vēlāk šāds Dieva vārda tulkojums kļuva par tradīciju franču protestantu Bībelēs. Tomēr vairākās vietās, piemēram, 2. Mozus grāmatas 6. nodaļas 3. pantā, Olivetāns izvēlējās Dieva vārda formu ”Jehova”.

Kad bija pagājis tikai aptuveni gads, 1535. gada 12. februārī, tulkotājs paziņoja, ka darbs ir galā. Tā kā viņš pats atzina, ka ”jau ilgi viens ir vilcis šo [tulkošanas] jūgu”, acīmredzot 1534./1535. gadā paveiktajā summējās gadiem ilgas pūles. ”Esmu izdarījis visu, ko varēju,” pieticīgi sacīja tulkotājs. Atlika vairs tikai iespiest pirmo franču valodas Bībeli, kas tulkota, balstoties uz oriģinālvalodām.

Piro darbnīcā

Bībeles iespiešanu uzņēmās Farela draugs un reformatoru grāmatiespiedējs Pjērs de Vengls, pazīstams arī kā Piro Pikārs. Katoļu baznīcas padzīts no Lionas, viņš 1533. gadā bija apmeties Šveicē, Neišateles pilsētā, kur viņš par valdiešu naudu bagātīgā klāstā sāka iespiest ”musinošu” materiālu. Piemēram, viņa darbnīcā bija tapis pret misi vērsts plakāts, kas nonāca pat katoliskā Francijas karaļa Fransuā I rokās.

Nu de Vengls atkal iedarbināja savas grāmatu spiedes — šoreiz tādēļ, lai iespiestu Bībeli! Lai darbs ritētu ātrāk, Bībeli salika uz divām spiedēm vienlaikus. Pie katras no tām  strādāja četri vai pieci cilvēki, kas salika tekstu un iespieda loksnes. Visbeidzot, kā var lasīt Olivetāna Bībeles titullapā, ”1535. gadā, jūnija 4. dienā,” iespiešana bija pabeigta. Priekšvārdā tulkotājs savu darbu veltīja nabaga ticīgajiem, kurus nospiež ”tukšu tradīciju” slogs.

Gala iznākums bija lielisks. Franču teksta vienkāršību un skaistumu izcēla skaidrais un elegantais gotiskais raksts. Teksts bija salikts divās slejās un sadalīts nodaļās un rindkopās. Komentāri lappušu malās liecina par tulkotāja meistarību un dziļajām zināšanām, un darbu bagātina arī ievadvārdi, pielikumi, tabulas un dzejoļi. Grāmatas beigās īss akrostihs vēstī, ka ”valdieši, kas labo vēsti sludina, šo dārgumu nu ļaudīm dāvina”.

Gan sasniegums, gan neveiksme

Kaut savulaik Olivetāna darbs netika pienācīgi novērtēts, mūsdienās tas vienprātīgi ir atzīts par izcilu zinātnisku veikumu. Veselus trīs gadsimtus viņa tulkojums bija pamats, uz kura balstījās protestantu izdotie Bībeles tulkojumi franču valodā.

Tika iespiests ap tūkstoš Olivetāna Bībeles eksemplāru, taču tās izpirka gausi. Viens no iemesliem bija labi organizēta izplatīšanas tīkla trūkums, turklāt Bībele nāca klajā laikposmā, kad franču valodā notika straujas pārmaiņas. Tāpat arī pamatīgais, piecus kilogramus smagais sējums nebija pats parocīgākais formāts ceļojošiem sludinātājiem un slepeniem lasītājiem.

Kaut arī, kā minēts sākumā, kāds Olivetāna Bībeles eksemplārs tika konfiscēts Kolēna Pelanka mājā un tātad šī Bībele bija atradusi ceļu uz Franciju, tomēr komerciālā ziņā tā bija neveiksme. 1670. gadā, gandrīz pusotru gadsimtu pēc iespiešanas, kādā Ženēvas grāmatnīcā joprojām stāvēja neiztirgots eksemplārs.

”Bezvārdis no Nekurienes”

Izpildījis uzdevumu, Olivetāns ”nozūd no skatuves”, un par viņa turpmāko darbību ir zināms maz. Viņš revidēja un ar pseidonīmiem izdeva Jaunās Derības, kā arī vairāku Vecās Derības daļu tulkojumu. Olivetāns nodevās arī savam otram aicinājumam — skolotāja darbam. Viņš pārstrādāja un no jauna izdeva savu grāmatu L’instruction des enfans (Pamācība bērniem), kas vienlaikus bija morālu pamācību krājums un mācību līdzeklis lasītprasmes apguvei, pilnībā balstīts uz Bībeli. Viens no Olivetāna pseidonīmiem bija Belisem de Belimakom, ko varētu tulkot kā ”Bezvārdis no Nekurienes”.

Olivetāns nomira 1538. gadā, iespējams, Romā, kad viņam bija tikai mazliet pāri 30 gadiem. Mūsdienās vien nedaudzi zina, cik liela nozīme šim jaunajam cilvēkam no Pikardijas bija franču Bībeles vēsturē. Daudzās enciklopēdijās viņa vārds vispār neparādās, bet droši vien ”necilajam, pazemīgajam tulkotājam” Luī Robēram, sauktam par Olivetānu, tas būtu bijis tieši pa prātam.

[Zemsvītras piezīmes]

[Norāde par attēla autortiesībām 18. lpp.]

Archives de la Ville de Neuchâtel, Suisse /Photo: Stefano Iori

[Norādes par attēlu autortiesībām 19. lpp.]

Pa kreisi: Alain Leprince - La Piscine-musée, Roubaix / Courtesy of the former Bouchard Museum, Paris

Vidū un pa labi: Société de l’Histoire du Protestantisme Français, Paris

[Norāde par attēla autortiesībām 20. lpp.]

Société de l’Histoire du Protestantisme Français, Paris