Ījaba 14:1—22
14 Cilvēks, sievietei dzimis,dzīvo īsu mūžu,+ kas ir raižu pilns.+
2 Kā puķe viņš izaug un vīst,+viņš aizslīd kā ēna un nepaliek.+
3 Un uz tādu tu vērs savu skatu,tu ved viņu* ar tevi tiesāties.+
4 Vai tīrs var celties no netīra?+
Nē!
5 Viņa dienas ir noteiktas,viņa mēnešu skaits ir tavā ziņā;tu cilvēkam esi nolicis robežu, ko viņam nepārkāpt.+
6 Novērs no viņa acis, liec viņu mierā,līdz, gluži kā algādzim, viņa darba cēliens būs galā.+
7 Pat kokam vēl ir cerība.
Nocirsts tas atkal var ataugtun dzīt jaunas atvases.
8 Ja sakne tam zemē satrupēun stumbenis atmirst,
9 sajutis ūdeni, tas atzeļun raisa dzinumus kā no jauna iestādīts.
10 Bet cilvēks mirst — un viņa spēks zūd;kad cilvēks nomirst — kur gan viņš paliek?+
11 Ūdens izgaro no jūras,un upe izsīkst un izžūst,
12 tā arī cilvēks apguļas un vairs nepieceļas.+
Kamēr vien pastāvēs debesis, viņš nemodīsies,no miega viņu vairs neuzcels.+
13 Kaut tu mani paslēptu kapā*+un slēptu tur, kamēr tavas dusmas pāriet!
Kaut tu noteiktu laiku un tad mani atkal atcerētos!+
14 Ja cilvēks nomirst, vai viņš var atkal dzīvot?+
Visu savu kalpības laiku es gaidīšu,līdz nāks mana atbrīvošana.+
15 Tu sauksi, un es atsaukšos,+tu ilgosies pēc savu roku darba.
16 Bet tagad tu skaiti katru manu soli,tu vēro tikai, ko esmu nogrēkojies.
17 Tu glabā manus pārkāpumus aizzīmogotā somā,tu cieši aizzīmogo manu vainu kā ar līmi.
18 Kā kalni sabrūk un sairstun klintis izkustas no vietas,
19 kā ūdens sagrauž akmeņusun straumes izskalo zemi,tā tu sagrauj cilvēka cerību.
20 Tu pieveic viņu pavisam, un viņš iet bojā,+tu viņa izskatu maini un aizsūti viņu kapā.
21 Viņa dēlus godā, bet viņš to nezina;tos nonievā, bet viņš nenojauš.+
22 Sāpes viņš sajūt un sērovien tikmēr, kamēr ir dzīvs.”
