Reiz, kad Jehovas lieciniece, vārdā Eliso, mācīja kādai sievietei Bībeli, pie šīs sievietes ieradās negaidīti ciemiņi. Tas bija priesteris ar savu sievu. Eliso zināja, ka šī ģimene nesen ir zaudējusi savu vienīgo dēlu.

 Eliso priesterim un viņa sievai izteica līdzjūtību, un viņi abi sāka gauži raudāt. Priesteris bija sašutis: ”Es nevaru saprast, kāpēc Dievs pieļāva tādu nelaimi. Kā viņš varēja paņemt manu vienīgo dēlu? Es kalpoju Dievam jau divdesmit astoņus gadus, esmu darījis tik daudz laba, un viņš man tā atmaksā! Kāpēc viņš lika mirt manam dēlam?”

 Eliso paskaidroja, ka Dievs nelika mirt viņu dēlam. Viņa pieskārās arī tādām tēmām kā izpirkums un augšāmcelšana un pieminēja, kāpēc Dievs pieļauj, ka notiek nelaimes. Gan priesteris, gan viņa sieva teica, ka nu viņi ir guvuši atbildes uz jautājumiem, kas viņiem sen nav devuši mieru.

 Nākamajā nedēļā, kad Eliso bija atnākusi mācīt minētajai sievietei Bībeli, bija klāt arī priesteris un viņa sieva. Bībeles nodarbībā tika izmantota grāmata Ko patiesībā māca Bībele?, un Eliso apskatīja nodaļu ”Patiesa cerība mirušajiem”. Priesteris ar sievu aktīvi iesaistījās materiāla apspriešanā.

 Abi divi vēlāk apmeklēja Jehovas liecinieku īpašo kongresu, kas notika Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi. Viņus dziļi iespaidoja mīlestība un vienotība, ko viņi redzēja Jehovas tautā. Viņi jau sen bija centušies panākt, lai mīlestība un vienotība valdītu viņu baznīcas locekļu starpā, bet tas viņiem nebija izdevies.